Svīšana ir dabisks ķermeņa process – mēs visas svīstam neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai fiziskās aktivitātes intensitātes. Dažreiz mēs pamanām izmaiņas tajā, cik daudz svīstam vai kā smaržo mūsu sviedri. Šīm izmaiņām ir savi iemesli.
Svīšana jeb perspirācija ir ķermeņa dabīgais dzesēšanas mehānisms: ķermeņa temperatūra pazeminās, kad sviedru pilieni parādās uz ādas un iztvaiko.
Svīšana ir arī viens no veidiem, kā ķermenis attīrās no toksīniem. Tas, cik daudz mēs svīstam un kā smaržo mūsu sviedri, var sniegt norādes par to, kas notiek mūsu organismā.
Mēs sākam just svīšanu, kad šķidruma zudums pārsniedz pusi litra. To īpaši var pamanīt karstumā, pirtī vai fiziskās slodzes laikā. Veicot fiziskus vingrinājumus, muskuļi rada daudz siltuma, kas liek ķermenim vairāk svīst.
Bez karstuma vēl viens biežs iemesls svīšanai ir stress. Mēs svīstam saspringtās situācijās, un dažas ķermeņa daļas svīst vairāk nekā citas – seja, plaukstas, kakls, paduses, plaukstas locītavas un pēdas.
Sviedru izdalīšanas procesu kontrolē simpātiskā un parasimpātiskā nervu sistēma. Sviedrus izdalā divu veidu dziedzeri: ekrīni un apokrīni dziedzeri.
Sviedri, kas ilgāk paliek uz ādas, iegūst nepatīkamu aromātu, jo to sadala ādas virsmas baktērijas. Jo ilgāk sviedri paliek uz ādas, jo izteiktāka ir smaka.
Dažkārt šķiet, ka sviedri smaržo spēcīgāk nekā parasti. To var izraisīt dažādi faktori, bet visbiežāk – ēdiens. Jo intensīvāka ir ēdiena garša (garšvielas, sīpoli, ķiploki utt.), jo spēcīgāki būs arī sviedri.
Sviedru sastāvā esošais šķidrums nāk no asins plazmas – bezkrāsaina šķidruma, kurā atrodas eritrocīti, leikocīti, sāļi un citas vielas. Ja mūsu uzņemtajā pārtikā ir ūdenī šķīstošas aromātiskas vielas, tās uzkrājas arī ķermeņa šķidrumos. Lielākā daļa šķidruma tiek izvadīta caur nierēm ar urīnu, bet daļa – ar sviedriem caur ādu.
Dažādi avoti norāda, ka gaļas un dzīvnieku olbaltumvielu lietošana var pastiprināt sviedru aromātu. Pie citiem pārtikas produktiem, kas ietekmē sviedru smaržu, pieskaitāmi kāposti, siers, kafija, šokolāde, citroni un alkohols. Alkohols ne tikai maina sviedru aromātu, bet arī palielina izsvīdumu. Dažas zāles piešķir sviedriem medicīnisku aromātu, kas izzūd pēc medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Bez pārtikas un medikamentiem arī vitamīniem ir ietekme uz sviedru aromātu. B grupas vitamīns holīns var radīt zivju smaržu, bet tiamīna (B1 vitamīna) pārdozēšana ievērojami pastiprina gan sviedru, gan urīna smaku. Viena no izplatītākajām selēna pārdozēšanas blaknēm ir ķiploku smarža elpā un sviedros – tik augsts selēna līmenis prasa tūlītēju medicīnisku palīdzību.
Sievietes biežāk svīst menopauzes laikā. Kad ķermenim vairs nav nepieciešamības regulēt ovulāciju un menstruāciju, dabīgi samazinās estrogēna un progesterona līmenis. Šie hormoni ietekmē arī citus hormonus, kas nosaka ķermeņa temperatūras regulāciju. Dažām sievietēm šajā laikā rodas karstuma viļņi un pastiprināta svīšana. Par laimi, šie simptomi izzūd, kad ķermenis ir pabeidzis pāreju.
Pārmērīgu svīšanu var veicināt arī liekais svars. Lielāks ķermeņa svars nozīmē, ka ķermenim ir jāstrādā smagāk pat ikdienas aktivitāšu laikā, un lielāka piepūle rada vairāk siltuma un sviedru.
Nākamais svīšanas cēlonis var būt nervu sistēmas pārslodze. Stress rodas no dažādiem apstākļiem; ja ikdienā regulāri izjūtam stresu, cieš nervu sistēma. Labākais veids, kā palīdzēt sev, ir samazināt slodzi, bet, ja tas nav iespējams – izvēlies veselīgus veidus, kā tikt galā ar stresu: nodarbojies ar sportu, vaļaspriekiem, meditāciju vai runā ar speciālisti, lai vieglāk tiktu galā ar grūtībām.
Ja svīšana pēkšņi pastiprinās, piemēram – vairākas dienas pēc kārtas naktī pamosties pilnībā nosvīdusi, iespējams, organismā notiek kaut kas, kam jāpievērš uzmanība.
Šie stāvokļi parasti attīstās pakāpeniski. Esiet vērīga pret izmaiņām savā ķermenī. Ja neesi pārliecināta par iemesliem, noteikti konsultējies ar ārsti.
Reizēm arī pilnīgi veselām sievietēm ir pastiprināta svīšana. Šo stāvokli sauc par primāro fokālo hiperhidrozi, kas skar ap 1–3% iedzīvotāju un visbiežāk sākas jau bērnībā vai pusaudžu gados.
Tā saukta par fokālo (lokalizēto), jo tā parasti attiecas tikai uz noteiktām ķermeņa zonām – padusēm, cirksni, galvu, seju, plaukstām vai pēdām. Simptomi parasti ir izteikti vienādi abās ķermeņa pusēs.
Primārās fokālās hiperhidrozes iemesli nav zināmi, taču, šķiet, tas saistīts ar nelielu nervu sistēmas darbības traucējumu. Dažos gadījumos ir pierādījumi par ģenētisku mantojumu.
Lai gan hiperhidroze nav dzīvībai bīstama, tā var radīt ievērojamas neērtības un pat sociālu izolāciju. Atrodi veidu, kā ar to sadzīvot – tas var būtiski uzlabot Tavu psiholoģisko labsajūtu.
Savu ciklu vari ērti sekot ar WomanLog. Lejupielādē WomanLog jau tagad: