HIV/AIDS
Cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) ir patogēns, kas bez ārstēšanas izraisa iegūto imūndeficīta sindromu (AIDS) – stāvokli, kas vājina organisma dabiskās aizsargsistēmas un padara to uzņēmīgu pret slimībām.
Pagaidām HIV/AIDS nav izārstējams, taču ir pieejamas ārstēšanas metodes, kas ļauj HIV-pozitīvām personām kontrolēt šo slimību. Viņas var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neradot gandrīz nekādu risku apkārtējiem, ja tiek ievērota atbilstoša piesardzība.
Pārskats
Persona tiek uzskatīta par HIV-pozitīvu, ja viņas organismā ir iekļuvis vīruss un sācis vairoties. No brīža, kad organisms nonāk saskarē ar HIV, imūnsistēma sāk ražot antivielas—organisma aizsardzības atbildi pret patogēniem.
- Persona, kas ir seronegatīva, nav inficēta ar HIV.
- Persona, kas ir HIV-pozitīva, ir inficēta ar HIV, taču viņas imūnsistēma vēl funkcionē.
- Persona ar AIDS ir HIV-pozitīva, kuras imūnsistēma ir stipri novājināta un vairs nespēj efektīvi cīnīties pret iespēju slimībām.
HIV infekcijas pirmā stadija ir akūta infekcija. 2–4 nedēļas pēc inficēšanās daudzām personām parādās gripai līdzīgi simptomi (drudzis, izsitumi, galvassāpes, pietūkuši un jutīgi limfmezgli), kas ilgst 1–2 nedēļas. Dažas vēl var piedzīvot iespējas infekcijas, savukārt citām simptomi neparādās vispār.
Otrajā stadijā HIV-pozitīva persona ilgu laiku (no aptuveni 3 līdz vairāk nekā 20 gadiem, vidēji 8) var būt bez simptomiem. Šo posmu sauc par klīniska stabilitāte. Tuvojoties šīs fāzes beigām, var parādīties drudzis, muskuļu sāpes, svara zudums, palielināti limfmezgli un gremošanas traucējumi.
Trešā un pēdējā HIV infekcijas stadija ir AIDS. To nosaka pēc CD4+ T šūnu daudzuma zem 200 šūnām uz µL un konkrētu slimību parādīšanās—iespēju slimībām, kas izmanto organisma praktiski nespējīgo imūnsistēmu.
Pateicoties medicīnas attīstībai, HIV pozitīvas diagnoze vairs nav nāves spriedums. Stāvokli var ārstēt ar antiretrovīrusu terapiju, kas būtiski palēnina slimības gaitu un spēj samazināt vīrusa daudzumu līdz nedetectējamam līmenim, neļaujot tam tikt tālāk izplatītam.
Transmisija
AIDS vīruss ir sastopams visos HIV-pozitīvas personas ķermeņa šķidrumos, taču tikai daļa no tiem spēj nodrošināt vīrusa pārnešanu. HIV var tikt pārnests ar asinīm, spermu (ieskaitot preejakulātu), maksts un anālo gļotādu, kā arī ar mātes pienu.
HIV nav iespējams pārnest ar asarām, sviedriem, siekalām, klepošanu, šķaudīšanu, vemšanu, fekālijām, kukaiņu kodieniem, rokasspiedieniem, skūpstīšanos, dejošanu vai kopīgu peldēšanu, gulēšanu vienā gultā, apģērba maiņu, dzeršanu no vienas glāzes, ēšanu no vienas trauka vai izmantojot vienu tualeti ar inficētu personu.
1. Pārnešana dzimumceļā
Nepiesargāta maksts un anālā dzimumakta rezultātā HIV izplatās visbiežāk. Infekcijas risks pieaug tieši proporcionāli dzimumattiecību partneru skaitam. Risks ir vēl lielāks, ja jau ir kāda seksuāli transmisīvā infekcija – daudzas STI rada atvērtas brūces, kas ievērojami palielina inficēšanās iespējas.
Nav inficēšanās riska personai, kura saņem fellāciju, kunilingu vai anilingu, taču persona, kas veic šīs darbības ar inficētu partneri, ir pakļauta riskam, īpaši, ja mutes dobumā ir bojājumi vai brūces. Zobu tīrīšana vai alkohola lietošana pirms vai pēc neaizsargāta orālā seksa nav ieteicama šī iemesla dēļ. Risku var samazināt, izmantojot aizsarglīdzekļus – dental dam kunilingam/anilingam un prezervatīvus fellācijai laikā.
HIV iespējams inficēties arī, ja kopīgi tiek izmantotas seksa rotaļlietas ar HIV inficētu personu (neievērojot atbilstošu higiēnu un nerūpējoties par barjeras aizsardzību).
2. Pārnešana ar ķermeņa šķidrumiem
Personas, kuras lieto intravenozas narkotikas, bieži dalās ar šļircēm. Šļircēs var būt asinis ar HIV. Tiek lēsts, ka intravenozi lietojošām personām risks inficēties ar HIV ir 22 reizes lielāks nekā nelietotājām.
Infekcija var tikt pārnesta arī ar nejaušu iegriezumu vai ievainojumu, ko rada inficēts materiāls, pārsvarā medicīnas darbinieku vidē (taču risks tiek uzskatīts par zemu).
Asins pārliešana no HIV inficēta donora neizbēgami pārnes vīrusu saņēmējai, taču valstīs ar attīstītu veselības aprūpi šis risks ir nebūtisks. Standartizētas drošības prasības paredz, ka katrs donors tiek pārbaudīts uz HIV. Turklāt asins pārliešanas aprīkojumu lieto tikai vienu reizi un sterili, lai pilnībā novērstu infekcijas risku.
Noteikts risks saglabājas arī veicot pīrsingu vai tetovēšanas procedūras. Profesionālos salonos tiek ievērotas augstas higiēnas prasības un izmantots sterils aprīkojums tieši šī iemesla dēļ.
3. Pārnešana no mātes bērnam
HIV-pozitīva māte var pārnest vīrusu bērnam grūtniecības laikā, dzemdību laikā vai barojot ar krūti. Tomēr HIV-pozitīva sieviete var dzemdēt arī HIV-negatīvu bērnu. Plašas profilakses metodes ietver antivirālu ārstēšanu grūtniecības un pēcdzemdību laikā, ķeizargriezienu, kā arī mākslīgo barošanu pudelītē mātes piena vietā. Šie pasākumi samazina pārnešanas risku par 92–99%.
PrEP & PEP
Profilakse ir ārstēšana vai rīcība slimības novēršanai.
PrEP ir profilakse pirms ekspozīcijas, kas tiek lietota pirms iespējamas saskares ar HIV, lai samazinātu inficēšanās risku. Piemēram, sievietei, kurai ir seksuāls partneris ar HIV, būtu jākombinē PrEP lietošana ar tradicionālo aizsardzību (piemēram, prezervatīviem). PrEP jālieto ikdienā. Pareizi lietojot, tā samazina HIV iegūšanas risku seksa ceļā par 99%, injekciju narkotiku lietošanā par 75%.
PEP ir profilakse pēc ekspozīcijas – ārkārtas situācijās (piem., saplīsis prezervatīvs dzimumaktā ar HIV inficētu vai HIV statusā nezināmu personu, seksuāla vardarbība vai traumas ar iespējamu kontamināciju) jāuzsāk 72 stundu laikā. Jo ātrāk tiek sākta ārstēšana, jo efektīvāka tā būs.
Nekad nepaļaujieties vienīgi uz ārstēšanu, ja ir citi profilakses paņēmieni! Praktizējiet drošu seksu un nebaidieties runāt ar partneri par drošības jautājumiem. Ja HIV statuss nav zināms, var ierosināt kopīgu testēšanos. Neapdraudiet savas dzīvības, cenšoties izvairīties no neērtas sarunas.
Simptomi
Miljoniem cilvēku dzīvo ar HIV, neapzinoties, ka ir inficētas. Akūtās inficēšanās simptomi bieži atgādina mazāk bīstamas slimības, bet klīniskās latentuma stadija ilgst gadiem. Slimību parasti atklāj tikai tad, kad imūnsistēma ir nopietni cietusi.
Akūta HIV infekcijas simptomi ir līdzīgi gripai, taču tie var būt pastāvīgi un nepadoties ierastajai ārstēšanai. Tie ietver: nogurumu, drudzi, drebuļus, apetītes zudumu, pietūkušus un jutīgus limfmezglus, kakla sāpes, ādas izsitumus, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, smagu sauss klepu, nakts svīšanu.
Šajā stadijā vīruss organismā vairojas ļoti ātri. Dabiskā organisma atbildes reakcija ir HIV specifisko antivielu veidošanās. Pakāpeniski antivielu daudzums sasniedz noteicamu līmeni—šo procesu sauc par serokonversiju. Simptomi parasti pāriet pāris nedēļu laikā, bet HIV joprojām atrodas organismā, pakāpeniski iznīcinot imūnsistēmu, iznīcinot CD4+ T šūnas.
Laika gaitā HIV nodarītais kaitējums imūnsistēmai noved pie AIDS. Novājinātam organismam draud dažādas iespēju slimības, piemēram, Kaposi sarkoma, ne-Hodžkina limfoma, dzemdes kakla vēzis, pneimonija, herpes, tuberkuloze, toksoplazmoze, kandidoze, izsīkuma sindroms, kriptokoku meningīts u.c.
AIDS simptomi: kakla sāpes; Candida infekcija mutē; smagas rauga infekcijas; hronisks iegurņa iekaisuma sindroms; izsitumi uz ādas; smagas infekcijas; pastāvīgs nogurums, reibonis; galvassāpes; straujš svara samazinājums; viegla zilumu veidošanās; caureja; drudzis; ilgstoša nakts svīšana; limfmezglu pietūkums; sūcošs sauss klepus; elpas trūkums; purpursarkani veidojumi uz ādas vai mutē; asiņošana no mutes, deguna, tūpļa vai maksts; tirpšana rokās vai kājās; muskuļu spēka zudums un kontroles zudums pār tām; palēnināti refleksi; nespēja pārvietoties.
Ārstēšana
Antiretrovīrusu terapija ir ļoti nozīmīga gan HIV profilaksē, gan ārstēšanā.
Ārstēšana kavē HIV vīrusa vairošanos un samazina vīrusa slodzi organismā (HIV daudzumu asinīs) līdz līmenim, ko standarta asins tests vairs neatklāj—parasti tas notiek pēc aptuveni 6 mēnešiem.
Jo agrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo efektīvāka tā būs. Samazināta vīrusa slodze ļauj imūnsistēmai atjaunoties, turklāt nedetectējama vīrusa slodze izslēdz HIV pārneses risku dzimumakta laikā. HIV ārstēšanas preparāti samazina arī iespējas inficēties ar citu HIV paveidu un attīstīt t.s. superinfekciju.
Mūsdienās HIV-pozitīva persona vīrusa apkarošanai var lietot tikai vienu tableti dienā un gandrīz bez blakusparādībām. 1980. gados bija jālieto pat 20 tabletes ar izteiktām blakusparādībām. Tomēr pirms ārstēšanas sākšanas nepieciešama detalizēta konsultācija ar medicīnas speciālistu – jāapspriež zāļu mijiedarbība un iespējamās izmaiņas dzīvesveidā, lai organisms veiksmīgi pārvarētu ārstēšanas slodzi.
HIV joprojām ir nopietna problēma, taču mūsdienās mēs spējam daudz labāk ar to cīnīties nekā pirms 40 gadiem. Tāpat kā ar citām seksuāli transmisīvām slimībām – ignorēt iespējamu infekciju ir bezatbildīgi un bīstami jums un jūsu tuviniekiem – tāpēc veiciet testēšanu! Ja rezultāts būs negatīvs, jutīsiet mieru, bet, ja pozitīvs – ir lieliski atbalsta tīkli, kas palīdzēs dzīvot ilgu un aktīvu dzīvi.
Izmantojot WomanLog, vari sekot savam ciklam un seksuālajai dzīvei. Lejupielādē WomanLog tūlīt:
