Cilvēka ķermeņa spēja mūs atbalstīt un sargāt bieži vien šķiet kā īsta maģija. Placenta ir unikāls piemērs sievietes organisma pielāgošanās un pārvērtību spējām, lai nodrošinātu jaunas dzīvības radīšanu. Šajā rakstā uzzināsi visu svarīgāko par šo apbrīnojamo, pagaidu orgānu un tā funkcijām.
Placenta pastāv tikai grūtniecības laikā un ir pirmais avots barības vielām, skābeklim un imūnai aizsardzībai. Šis dzīvību dodošais orgāns ir ārkārtīgi svarīgs, taču bieži tiek aizmirsts, runājot par grūtniecību un dzemdībām. Šis raksts palīdzēs labāk izprast placentas maģiju.
Placenta ir pagaidu orgāns, kas sāk veidoties dzemdē uzreiz pēc apaugļošanās. Tā kalpo kā saskarsmes vieta starp mātes organismu un augošo augli, ļaujot mātes organismam nodrošināt dzīvībai nepieciešamās funkcijas.
Kādu laiku, kamēr mazulis atrodas mātes dzemdē, tieši māte caur placentu apgādā bērnu ar skābekli, uzturvielām un citiem būtiskiem elementiem, kas nepieciešami drošai un veselīgai attīstībai.
Tiklīdz spermatozoīds apaugļo olšūnu, apvienotās šūnas sāk dalīties, veidojot daudzšūnu struktūras. Piektajā vai sestajā dienā izveidojas lodveida šūnu kopums ar 200–300 šūnām (blastocista). Šīs šūnas jau iedalās iekšējā šūnu masā (embrioblastā), kas kļūs par embriju, un ārējā šūnu kārtā (trofoblastā), no kuras attīstās horions un amnijs—divas membrānas, kas aptver un aizsargā augli visa grūtniecības laikā.
Blastocista virzās pa dzemdes sieniņu līdz sāk pieķerties, pateicoties ķīmiskiem signāliem starp trofoblastu un endometriju jeb dzemdes iekšējo apvalku. Kad blastocista iestrādājas dzemdes sieniņā, no horiona izveidojas sīki izaugumi, ko sauc par horiona villiem. Šie villi ieaug dzemdē un attīsta īpašu asinsvadu sistēmu, kas ļauj nodrošināt barības vielu, atkritumvielu un skābekļa apmaiņu starp mātes un augļa asinīm, tās nesajaucot.
Placenta attīstās visu pirmo trimestri. Ap 14. grūtniecības nedēļu tā ir pilnībā izveidojusies, tomēr turpina augt un mainīties atbilstoši augļa vajadzībām līdz apmēram 34. nedēļai.
Nobriedusi placenta ir tumši sarkanīgi zils, porains disks ar vairākām daivām, vidēji 22 cm diametrā un 2–2.5 cm bieza, sver aptuveni 500 gramus. Stipra, elastīga nabassaite ar vienu vēnu un divām artērijām savieno placentu ar mazuļa vēderiņu, kur vēlāk rodas nabas vieta.
Placenta ir daudzfunkcionāls orgāns un piegādā piecas galvenās funkcijas, kas atbalsta mazuļa attīstību.
Placenta ir nepieciešama tikai grūtniecības laikā. Kad bērniņš piedzimst, placenta vairs nav vajadzīga. Kad tukšā dzemde saraujas, placenta tiek izspiesta ārā un asinssvadi, kas to apgādāja, tiek noslēgti.
Placentas izstumšana tiek uzskatīta par ceturto dzemdību posmu. Tas prasa tikai dažas kontrakcijas un parasti notiek 30–60 minūšu laikā pēc bērniņa piedzimšanas. Pēc iepriekšējām dzemdību sāpēm 4. posma kontrakcijas parasti ir nemanāmas, un mātes visa uzmanība jau ir veltīta mazulim.
Ir ļoti svarīgi, lai visa placenta tiktu izstumta. Aizturēta placenta ir potenciāli bīstams stāvoklis, jo jebkādās paliekas dzemdē traucē tai pienācīgi sarauties un noslēgt asinsvadus.
Senatnē sievietes varēja nomirt no asiņošanas pēc veselīga bērna dzemdībām, jo dzemde nespēja pilnībā sarauties un noslēgt asinsvadus. Mūsdienās ārsti un vecmātes ir apmācīti atpazīt pēcdzemdību asiņošanas riskus. Kaut arī potenciāli dzīvībai bīstamas, aizturētu placentu parasti viegli novērš.
Ja viss norit labi, placenta izstumjas ātri un tīri, dzemde saraujas ar dažām pēdējām kontrakcijām un noslēdz asinsvadus. Tas notiek zelta stundā pēc dzemdībām, kad jaundzimušais parasti tiek likts mātes plikajā krūtīs. Nereti, būdams možs pēc darba un hormonu ietekmes, mazulis drīz pats atrod mātes krūtsgalu un sāk zīst. Šī stimulācija izdala vairāk oksitocīna, kas liek dzemdei pilnībā sarauties. Ļoti vieds mehānisms.
Ja bērns tiek dzemdēts ar ķeizargriezienu, ārsts ķirurģiski izņem placentu un pārliecinās, ka dzemde pienācīgi saraujas. Māte un bērns, visticamāk, būs mazāk noguruši savam pirmajam tuvības brīdim.
Visa grūtniecības laikā Tava ginekoloģe uzmanīgi vēro gan bērniņa, gan placentas stāvokli, lai laikus pamanītu iespējamas komplikācijas.
Parasti blastocista iestrādājas dzemdes sieniņā tā, lai placentai pietiktu vietas pilnīgai izaugšanai, netraucējot augļa attīstībai vai dzemdībām. Taču ne vienmēr viss norit gludi.
Ja blastocista implantējas dzemdes apakšējā daļā, placenta var izaugt tā, ka aizklāj dzemdes kaklu. To sauc par placenta previa, jo placenta "iet pa priekšu" bērnam un var traucēt dzemdībām vai radīt asiņošanas risku, ja dzemdību laikā placenta tiek bojāta vai pārbīdīta bērna kustību rezultātā.
Agrīnā ultrasonogrāfijā konstatēta zemi novietota placenta ne vienmēr ir uztraukuma iemesls. Dzemdei augot, placenta var pacelties augstāk un problēma izzūd pati no sevis. Tomēr, ja otrajā trimestrī parādās gaiši sarkana asiņošana un/vai kontrakcijas, tas var būt brīdinājums.
Komplikāciju un asiņošanas izvairīšanai ārste var ieteikt samazināt fizisko slodzi un izvairīties no intensīviem vingrinājumiem, piemēram, kardio treniņiem, dzimumakta un citiem augstas slodzes vingrojumiem. Ja placenta dzemdību sākumā ir pārāk tuvu dzemdes kaklam, visdrošākais risinājums ir dzemdēt ar ķeizargriezienu.
Placenta ir paredzēta, lai pēc dzemdībām no dzemdes atdalītos. Bet dažreiz placenta piestiprinās tik cieši, ka to ir grūti atdalīt.
Viena no biežākajām komplikācijām ir situācija, kad placentas audi ieaug dziļi endometrijā jeb dzemdes sieniņā.
Sievietēm virs 35 gadu vecuma, iepriekšējām grūtniecībām, dzemdībām ar ķeizargriezienu vai jebkādu dzemdes ķirurģiju ir augstāks šādu komplikāciju risks, iespējams, rētaudu vai dzemdes nolietojuma dēļ.
Placenta increta ir, ja placenta ieaug cauri endometrijam un pieķeras dzemdes muskuļu audiem.
Placenta percreta ir, ja daļa placentas izaug cauri dzemdes sieniņai pat līdz citiem orgāniem, piemēram, urīnpūslim, resnajai zarnai vai asinsvadiem.
Šiem stāvokļiem nav acīmredzamu simptomu, un tos parasti atklāj ultrasonogrāfijā. Lai gan šie gadījumi reti ietekmē augļa attīstību, tie var būt ļoti bīstami mātei, ja netiek atklāti laikus. Šādos gadījumos dzemdības pa maksti rada lielu asiņošanas risku, tāpēc parasti nepieciešams ķeizargrieziens un reizēm arī dzemdes izņemšana, lai novērstu turpmākas briesmas.
Pēc veiksmīgas placentas izstumšanas vecmāte vai ārste to izmeklē, pārbaudot, vai tā ir pilnīga un bez novirzēm. Ja ir aizdomas par kādu problēmu, placentas materiālu var analizēt infekciju vai iekaisuma noteikšanai, lai jaundzimušajam izvēlētos piemērotāko ārstēšanu.
Ja grūtniecības vai dzemdību laikā bija sarežģījumi, slimnīca var veikt papildu izmeklējumus, lai labāk izprastu iespējamos apstākļus, kas ietekmējuši mātes un bērna veselību.
Ja izmeklējot redzams, ka placenta nav pilnībā izstumta, veic pasākumus aizturētās placentas izņemšanai.
Pēc tam, kad placenta ir devusi visu, ko varējusi, vecāki parasti var izlemt—paturēt to vai atstāt slimnīcai iznīcināšanai kā biomedicīniskos atkritumus. Slimnīcām jāievēro stingri noteikumi infekciju novēršanai.
Daudzām ģimenēm ir kultūras, reliģiski vai personiski iemesli placentas paturēšanai. Taču pēc atdalīšanās no ķermeņa placenta ātri sāk sadalīties un var kļūt par baktēriju vairošanās vietu. Ja vēlies to paturēt, placenta būtu jāapstrādā, lai to droši transportētu un uzglabātu.
Ap placentas spēku un nozīmi ir daudz tradīciju, ticējumu un mītu. Dažās kultūrās placenta tiek uzskatīta par svētu orgānu. Tava ģimene var ievērot noteiktus rituālus, piemēram, placentas apglabāšanu īpašā vietā vai koka stādīšanu virs tās, lai godinātu bērniņa dzimšanu.
Dzīvnieku pasaulē mammas bieži apēd placentu jeb pēcdzemdību audus. Biologi uzskata to par instinktīvu uzvedību, iespējams, lai paslēptu dzemdību pēdas no plēsējiem. Cilvēki arī to dažkārt ir darījuši, par ko vēsturiski gan maz liecību. Tomēr dažās kultūrās placenta tiek izmantota tradicionālajā medicīnā.
Mūsdienās arvien vairāk sieviešu izvēlas lietot placentu, lai līdzsvarotu hormonus, uzlabotu pašsajūtu vai mazinātu pēcdzemdību depresijas risku. Tomēr zinātniski pierādījumi šīm teorijām ir ierobežoti.
Tās, kas to dara, parasti aicina placentas kapsulēšanas speciālisti, kurš savāc placentu slimnīcā, tad tvaicē, izžāvē un samaļ pulverī. Placenta tiek iepakota želatīna kapsulās, lai māte varētu lietot droši un bez infekciju riska.
Placenta kalpo kā “pirmā māte” un tās asinsvadu tīkls no “iekšpuses” atgādina “dzīvības koku”. Daudzi cilvēki redz šajā struktūrā simbolisku nozīmi un to izmanto mākslai—var ielikt placentu sveķos, izveidot nospiedumus ar placentas asinīm vai saglabāt nospiedumu no asinsvadu tīkla, kas atbalstīja Tava bērna attīstību. Uzņēmumi piedāvā iemūžināt daļu placentas rotās un citos piemiņas priekšmetos, lai vari to paturēt uz visiem laikiem.
Cilvēkiem ar zinātnisku interesi bieži ir svarīgi placentu ziedot zinātnei, izglītībai vai terapeitiskiem nolūkiem. Placenta satur vērtīgas cilmes šūnas un audus, kas var tulkot nozīmīgus atklājumus reģeneratīvajā medicīnā un jaunu zāļu izstrādē.
Pētnieki lēš, ka kopš cilvēces pirmsākumiem pasaulē ir dzīvojuši un miruši vismaz simts miljardi cilvēku. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 100 000 000 000 placentu ir atbalstījušas tikpat daudz attīstošos bērnu. Un tomēr šis apbrīnojamais process ir joprojām daļēji neizprasts. Ceram, ka šis raksts palīdzēja Tev ieskatīties placentas brīnumainajā pasaulē.
Lejupielādē WomanLog tūlīt: