Kas ir seksuālā identitāte un ko tā nozīmē man?
Lai gan vārds “seksualitāte” liek domāt par dzimumaktu, tas ir daudz vairāk nekā tikai dzimumattiecības un vairošanās kā bioloģiska funkcija. Seksualitāte ir holistisks jēdziens, kas ietver cilvēka fizisko un psihoemocionālo vajadzību pēc mīlestības, tuvības un baudas; tas ir uzvedību kopums, kurā iesaistāmies, lai iegūtu to, kas mums nepieciešams un ko vēlamies, uzvedību, kas seko gan rakstītiem, gan nerakstītiem likumiem. Vai arī mēs rīkojamies neatkarīgi no tiem.
Termins “cilvēka seksualitāte” attiecas uz to, kā cilvēki identificē un pauž sevi kā seksuālas būtnes, kādas ir visas sievietes un vīrieši. Seksualitāte ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa. Apzinoties savu seksualitāti, mēs patiesi varam iemiesot savas domas, jūtas un emocijas, kā arī veidot saikni ar citiem.
Daudzu autoru skatījumā seksualitāte ir cilvēka dzīves centrālā ass—tā sākas jau agrā bērnībā un ilgst vēl ilgi pēc reproduktīvajiem gadiem. Seksualitāte ietver ne tikai dzimumattiecības kā tādas, bet arī seksuālo identitāti un seksuālo orientāciju—erotismu, baudu, tuvību un vairošanos.
Seksualitāti mēs izdzīvojam, paužot to savās domās, fantāzijās, vēlmēs, uzskatos, attieksmē, vērtībās, uzvedībā, praksēs, lomās un attiecībās. Seksualitāti ietekmē daudzi savstarpēji saistīti faktori—bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie, ekonomiskie, politiskie, kultūras, ētiskie, juridiskie, reliģiskie, vēsturiskie un garīgie aspekti.
Īsa vēsture
Cilvēka seksuālā identitāte un uzvedība jau kopš cilvēces pirmsākumiem ir bijusi būtisks interešu objekts. Pierādījumus, ka cilvēce domā par seksualitāti, mēs atrodam jau pašās pirmajās civilizācijās mākslā un pirmajos rakstos, kas kļuvuši par mūsu kultūras mantojumu.
Bieži minēts piemērs ir Kāma Sūtra—sena indiešu sanskrita grāmata par seksualitāti, erotiku un emocionālo piepildījumu, sarakstīta laikā starp 400. gadu pr.Kr. un 300. gadu m.ē. (precīzs datējums joprojām nav zināms, jo vēsturnieces turpina pētīt šī fundamentālā darba izcelsmi).
Patiesībā tā ir plaša dzīves mākslas, mīlestības būtības, dzīvesbiedra meklēšanas, ilgstošu attiecību uzturēšanas un citu baudu orientētu dzīves aspektu vadlīnija.
Senajā grieķu un romiešu mākslā un literatūrā ir attēlots plašs seksuālo uzvedību klāsts, tostarp gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas attiecības, kā arī grupas sekss.
Vēlāk kristīgā baznīca būtiski ietekmēja Rietumu kultūras priekšstatus par seksualitāti: baznīca ieviesa iedzimtā grēka koncepciju, cildināja sieviešu šķīstību un nevainību un atzina seksualitāti tikai baznīcā iesvētītā laulībā. Fiziskā pievilcība partneres izvēlē tika uzskatīta par nesvarīgu; laulībai bija jābalstās materiālā izdevīgumā.
Tomēr šāda attieksme bieži tiek vērtēta kā liekulīga, jo seksualitāte, kāre un erotisms bijušas vienmēr, un pat tie, kas apgalvo pārstāvam Dieva gribu, nav no tā pasargātas.
Pat tumšajos viduslaikos mākslinieces spēja ievīt erotiskus akcentus svēto attēlojumā, bet rakstnieces asi smēja par priesteru izlikto šķīstību.
Pārsteigums—sievietes ir arī seksuālas būtnes!
Zinātniska interese par seksualitāti radās daudz vēlāk, tikai 19. gadsimtā. Pirmie pētījumi fokusējās uz dažādu seksuālo uzvedību klasificēšanu par “normālām” vai “nenormālām”. Piemēram, sievietes seksualitāte—sieviete, kas vēlas gūt seksuālu baudu—tika uzskatīta par anomāliju jeb slimību. To dēvēja par “sieviešu histēriju” un ārstēja īpašos veidos.
Mehāniskie vibratori tika radīti, lai, veicot ģenitālo masāžu, izraisītu “paroksizmu” un uz laiku mazinātu “histērijas” simptomus—iniciatīvu dakteres palīdzēja seksuāli neapmierinātām sievietēm izjust orgasmu.
Tikai 20. gadsimta sākumā akadēmiskajā aprindās Amerikas un Eiropas pētnieces sāka aizdomāties, ka sievietēm ir dabiska seksuālā vēlme un tieksme pēc baudas. Līdz tam sievietes tika uzskatītas tikai par cienīgāko līdzekli vīriešu kāres apmierināšanai.
Meitenēm tika ieaudzināts, ka precētām sievietēm jāapmierina savu vīru seksuālās vēlmes un jādzemdē bērni. Sieviešu seksuālās vēlmes stingri ierobežoja kā “nepiedienīgas”, savukārt sekss ārpus laulības tika uzskatīts par grēku.
Pateicoties Zigmundam Freidam (1856–1939) – “mūsdienu psiholoģijas tēvam” –, šis uzskats tika apgāzts. Novērojot pacientus, Freids secināja, ka arī sievietes un vīrieši ir seksuālas būtnes, un seksualitāte sāk attīstīties jau ļoti agrīnā vecumā.
Ne tikai bioloģiski noteikts instinkts
Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēka seksualitāte ir erotiska—tā ir daudz vairāk nekā vienkāršs vairošanās instinkts. Mēs apzināti nosakām un pilnveidojam tās uzvedības, kas mums sagādā seksuālu baudījumu un stimulē erogēnās zonas, tostarp prātu.
Psiholoģijai attīstoties, veidojās arī tās apakšnozare seksoloģija—cilvēka seksuālās uzvedības izpēte. Pastāvīgi rodas jaunas zināšanas, kas pārveido iesīkstējušus maldīgus priekšstatus un sniedz arvien skaidrākas atbildes uz jautājumiem, kas palīdz izprast savu seksualitāti.
Jāatceras, ka dažādām kultūrām un sabiedrībām joprojām ir ļoti atšķirīga attieksme pret seksualitāti—dažas ir atvērtas un liberālas, citas normējošas un gandrīz visās sabiedrībās noteikti tabu saglabājas. Tomēr neatkarīgi no tā, kur dzīvo un ar ko esi kopā, izpratne par savu sexualitāti ir būtiska, lai veidotu veiksmīgas un ilgstošas attiecības.
Veselīga seksualitāte nozīmē būt fiziski veselai, īpaši būt brīvai no seksuāli transmisīvām infekcijām, taču veselīga seksualitāte ir arī pozitīvas un cienošas attieksmes veidošana pret citu cilvēku seksualitāti, veicinot drošas, patīkamas, nediskriminējošas un bez vardarbības seksuālas attiecības.
Seksualitāte ir saistīta ar plašu veselības ieguvumu spektru, kas sniedzas tālu aiz guļamistabas. Veselīga seksuālā dzīve:
- stiprina imūno sistēmu
- uzlabo libido (seksuālo dzinuli)
- palīdz stiprināt iegurņa pamatnes muskuļus, lai novērstu urīna nesaturēšanu
- samazina asinsspiedienu un samazina sirds slimību risku
- mazina sāpes un krampjus, tostarp menstruālās sāpes un galvassāpes
- uzlabo miegu un mazina stresu
Sarežģīti, dažādi, mainīgi
Cilvēka seksualitāte ir sarežģīta un var būt ļoti dažāda dažādām sievietēm vai mainīties dzīves laikā. Viena cilvēce var savu seksualitāti izpaust dažādos veidos. Ne visi cilvēki mums šķiet vienlīdz seksuāli pievilcīgi—ja tev patīk ar kādu tikties vai uzskati viņu par skaistu, tas nenozīmē, ka vēlies tuvību ar šo cilvēku.
Seksuālās attiecības arī mainās laika gaitā: degsme var pārvērsties draudzīgā maigumā, kur emocionālā tuvība kļūst svarīgāka par fizisko.
Cilvēka seksuālā uzvedība neaprobežojas ar dzimumaktu un var būt pārsteidzoši daudzveidīga. Sekss var notikt vienatnē, pārī (ar viena vai pretēja dzimuma partneri) vai grupā, un ne vienmēr iesaistot dzimumaktu.
Seksuālās fantāzijas arī ir norma—daļa cilvēku tās īsteno, bet citi nekad neiesaistās darbībās, par kurām sapņo.
Ir cilvēki, kuri nejūt seksuālu vēlmi un ir pilnībā apmierinātas ar to. Kamēr jūties apmierināta un mierā ar savu seksualitāti un ievēro citu cilvēku vajadzības un robežas, tava seksualitāte ir veselīga un normāla.
Kas ir seksuālā orientācija?
“Seksuālā orientācija ir ilgstošs romantiskas vai seksuālas pievilcības (vai abu šo komponentu) modelis pret pretēja dzimuma vai dzimtes personām [heteroseksualitāte], tā paša dzimuma vai dzimtes personām [homoseksualitāte] vai pret abiem dzimumiem vai vairāk nekā vienu dzimti [biseksualitāte].” (Wikipedia)
Seksuālā orientācija dzīves laikā var mainīties. Piemēram, cilvēce var būt heteroseksuāla jaunībā, īpaši, ja jākļaujas sabiedrības spiedienam. Vēlāk viņa var atklāt, ka piesaista tikai sava dzimuma personas un beidzot izpauž to brīvi.
Seksuālā diskriminācija
Ja seksualitāte būtu vienkārša, ap dzimumdzīvi nebūtu tik daudz neskaidrību, spriedzes un pārpratumu.
Daļa sieviešu jūtas labi ar savu seksuālo identitāti un nekad to neapšauba, bet citas var pavadīt visu mūžu, meklējot izpratni par savu seksualitāti.
Bieži cilvēces apzinās savas seksuālās vēlmes, bet nekad tās neizpauž, jo saprot, ka sabiedrība tās nepieņem. Citas sievietes nespēj pieņemt atšķirīgu seksualitāti. Ja šādas personas ir sociālās vairākums, seksuālās minoritātes tiek pakļautas dažāda veida atklātai un slēptai diskriminācijai, tostarp fiziskai vardarbībai un izstumšanai.
Pētījumi liecina, ka salīdzinājumā ar kopējo populāciju LGBTI (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas, interseksuāļi) cilvēkiem ir paaugstināts depresijas, trauksmes, atkarību vielu lietošanas, bezpajumtniecības, paškaitējuma un pašnāvības domu risks.
Sevišķi tas attiecas uz jaunām LGBTI personām, kuras, apzinoties savu seksualitāti, izjūt iebiedēšanu un vardarbību skolā vai sabiedrībā.
Ja tu vai tev tuva persona izjūt šādas problēmas, vai ja tev ir grūtības izprast savu seksualitāti vai saskaries ar diskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju:
- pārtrauc pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuri tevi pazemo—laiks ir dārgākais mūsu dzīvēs
- meklē palīdzību pie uzticamas personas—draudzenes, radinieces, ārstes vai psiholoģes
- zvani uz vietējo palīdzības tālruni vai izmanto internetā pieejamos resursus
- atvēli sev laiku saprast savu seksualitāti
- ja uzskati, ka esi lesbiete, bet nevēlies par to atklāti stāstīt, tas ir OK
Tu vari sekot savam ciklam ar WomanLog. Lejupielādē WomanLog jau tagad:
