Prokrastinācija, aizmāršība, aizkaitināmība un trauksme ir daļa no cilvēka ikdienas. Tomēr cilvēkiem ar ADHD šīs ir biežāk sastopamās grūtības, ar kurām viņas saskaras katru dienu. Viņām gandrīz neiespējami “savākties” un “pārstāt būt slinkām”. Pat vienkāršākie uzdevumi var prasīt nesamērīgi daudz pūļu, ko ir grūti saprast tiem, kuriem nav šī traucējuma. Sievietēm īpaši ir grūtāk saņemt ADHD diagnozi un ārstēšanu.
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi (ADHD) ir stigmatizēti un reti apspriesti, lai gan vairāk nekā 9% bērnu vecumā no 3 līdz 17 gadiem ASV ir saņēmuši šo diagnozi. Joprojām bieži ADHD tiek sasaistīts ar maziem zēniem, kuri ir skaļi, nemierīgi un neuzmanīgi. Taču tagad zinām, ka ar šo traucējumu viss ir sarežģītāk. Pēdējos gados zinātniskā sabiedrība lēnām nonākusi pie atziņas, ka meitenes un sievietes ir tikpat uzņēmīgas pret ADHD kā vīrieši, taču sievietēm diagnoze tiek uzstādīta mazāk nekā pusei gadījumu.
ADHD jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi ir hroniska psihiska saslimšana, kas ietekmē vairākus procesus smadzenēs. Ilgu laiku uzskatīja, ka tas ir bērnu neiroattīstības traucējums, no kura izaug, un ka ar to cieš tikai hiperaktīvi zēni. Jauni pētījumi rāda – lai gan bērnības grūtības ar ADHD var samazināties, simptomi var turpināties arī pieaugušā vecumā abiem dzimumiem – tie vienkārši izpaužas citādi.
Traucējuma nosaukums veidots no divām daļām – uzmanības deficīts un hiperaktivitāte; agrāk tās tika uzskatītas par divām dažādām kategorijām. Termins uzmanības deficīta traucējumi (ADD) tagad ir novecojis – tas reiz attiecās tikai uz to, ko pašlaik sauc par neuzmanības tipu ADHD ietvaros.
Mūsdienu medicīna izšķir trīs galvenos ADHD tipus:
Parasti indivīdei ar ADHD ir abu spektra galu simptomi, taču vienam vai otram (hiperaktivitātei vai neuzmanībai) ir dominējoša loma viņas kognitīvajos procesos.
Hiperaktīvais tips raksturojas ar pastāvīgu nepieciešamību pēc kustības un aktivitātes. Sievietes ar hiperaktīvo ADHD noslieci mēdz būt impulsīvas – viņas pārtrauc sarunas, pabeidz citu teikumus vai daudz runā; bieži ir nepieciešama fiziska aktivitāte, viņas nevar nosēdēt mierā. Šis veids parasti ir acīmredzamākais un biežāk tiek saistīts ar zēniem un vīriešiem.
Neuzmanīgā tipa ADHD gadījumā grūtības sagādā uzmanības koncentrēšana, bet izpaužas kā nespēja paturēt informāciju sarunās vai atcerēties instrukcijas. Viņas var šķist “nedomīgas” un aizmāršīgas, bieži pazaudē lietas, grūtības sagādā laika plānošana un rutīnu ievērošana, neatkarīgi no uzdevuma svarīguma. Šī tipa ADHD izplatītāka ir tieši sievietēm un meitenēm.
Rezultāti abiem tipiem ir līdzīgi. Sievietēm ir grūti fokusēties, uzturēt sarunu, ievērot ikdienas rutīnu, un daudziem uzdevumiem jāvelta vairāk pūļu, nekā tas citiem šķistu saprātīgi.
Atšķirība starp hiperaktīvo un neuzmanīgo ADHD tipu ļauj kategorizēt ārējās izpausmes, kas ir svarīgi ārstējot traucējumu, taču pamatā kognitīvie procesi abos gadījumos ir līdzīgi.
Veids, kā paudam domas un emocijas, ir atkarīgs gan no personības, gan audzināšanas, gan kultūras normām. Tas attiecas arī uz cilvēkiem ar ADHD.
Viens cilvēks var savas dusmas demonstrēt skaļi, kāds cits – klusībā, taču abi var būt vienlīdz nikni. Tādā veidā runīgums vai impulsivitāte var maskēt aizmāršību un trauksmi.
Biežākie ADHD simptomi sievietēm:
Lai arī ADHD precīzs izcelsmes iemesls nav noskaidrots, izpēte turpinās. Ir labi dokumentēts ģenētisks komponents.
Ja kādam no vecākiem ir ADHD pazīmes, pastāv liela iespēja, ka traucējums parādīsies arī bērniem. Turklāt ģenētiskās sakarības bieži ļauj identificēt ADHD arī pašai mātei pēc bērna diagnozes.
Ja ir ģenētiska predispozīcija ADHD, dažādi faktori var pastiprināt simptomus, piemēram:
Cilvēkiem ar ADHD neveselīgi ieradumi var radīt stresu. Netīra māja, neveselīgas maltītes, nespēja izpildīt termiņus – tas viss var pastiprināt simptomus, turklāt ADHD apgrūtina arī pozitīvu pārmaiņu ieviešanu.
Tā nav slinkošana. Pastāv strukturālas atšķirības cilvēku ar ADHD smadzenēs, tāpēc viņām ir jādarbojas pēc savas “bāzes līnijas”, kas atšķiras no neirotipisku cilvēku.
ADHD ir plaši definēts traucējums. Lai arī simptomu izpausmes ir dažādas, konstatētas arī kopīgas iezīmes.
Neiroloģiskie pētījumi uzrāda, ka ADHD smadzenēs atsevišķas daļas attīstās ātrāk vai lēnāk nekā neirotipiskām smadzenēm, bet to savstarpējā saikne var būt atšķirīga.
Neirotransmiteri, kas nodrošina “parastu” smadzeņu darbību, ADHD gadījumā mēdz būt disbalansā. Vienkāršoti sakot, informācijas nodošana starp dažādām smadzeņu daļām nenotiek pietiekami efektīvi.
Vis būtiskākie neirotransmiteri, kuri ADHD smadzenēs netiek atbilstoši regulēti, ir dopamīns un noradrenalīns. Abi cieši saistīti ar noskaņojumu un motivāciju. Atkarībā no šo vielu līmeņa un spējām tās izmantot, sieviete var kļūt vai nu hiperaktīva un hiperfokusēta, vai arī pilnībā zaudēt motivāciju – abi ekstrēmi ir raksturīgi ADHD. Īpaši iespējama arī izkropļota laika uztvere.
Lai arī skaidrs, ka ADHD smadzenes darbojas atšķirīgi, mums vēl nav pietiekamu zināšanu, lai pateiktu, kāpēc tas ir tā.
ADHD diagnosticēšanai ārsti joprojām izmanto vadlīnijas, kas veidotas gandrīz pirms 40 gadiem. Diagnostikas saraksts sākotnēji tika modelēts pēc balto zēnu uzvedības ar līdzīgu sociālekonomisko fonu. Kritēriji tiek pārskatīti, attīstoties zinātnei, taču pārmaiņas nenotiek pietiekami ātri.
Ņemot vērā, ka galvenie ADHD simptomi ir šķietami parasti cilvēku uzvedībā – aizmāršība, motivācijas trūkums, vilcināšanās –, ne daudzas sievietes tiek nosūtītas uz papildu izmeklējumiem. Tā vietā ADHD pacienti bieži tiek dēvēti par slinkām vai neuzticamam, un saskaras ar stigmu skolās un darbā.
Ilgi uzskatīja, ka ADHD ir zēnu traucējums, un šī ideja joprojām valda sabiedrībā. ASV apmēram 13% zēnu un tikai 6% meiteņu saņem ADHD diagnozi. Tagad zinām, ka gandrīz tikpat daudz sieviešu un meiteņu cieš no ADHD kā vīriešu un zēnu, taču sievietēm pazīmes bieži tiek ignorētas. Tam ir vairāki iemesli.
Sievietēm ADHD biežāk izpaužas kā neuzmanīgais tips. Meitenes ar šo tipu sapņo, ir grūtības paturēt informāciju un pildīt grafiku, bet nekad nelec apkārt kā viņu zēnu vienaudži. Viņu grūtības parasti pamanīt grūtāk, jo uzvedība nerada pieaugušajiem neērtības, taču tas nenozīmē, ka grūtības nav īstas.
Sievietes jau no bērnības tiek sociāli audzinātas, lai neizrādītu negatīvas emocijas. Pirms viņas sāk uzvesties “izaicinoši”, viņas biežāk šīs grūtības internalizē. Meitenēm māca nepārtraukt citus un tās biežāk sabara, ja ir nevaldāmas, tāpēc viņas kļūst īpaši prasmīgas maskēt savu iekšējo pasauli.
Maskēšana ir uzvedību kopums, kas tiek pielietots, lai pielāgotos apkārtējo vajadzībām un gaidām. Sievietēm īpaši tiek iedrošināts pielāgoties videi. Bieži tiek maskēts tik veiksmīgi, ka apkārtējie nemaz nepamana grūtības, pat ja ir tāds traucējums kā ADHD.
Un sievietes nonāk dubultā slazdā. Arī tad, kad viņas tomēr runā par savām grūtībām, retāk tiek nosūtītas uz papildu izmeklējumiem.
Diemžēl neuzmanība, impulsivitāte vai aizmāršība sievietēm bieži kļūdaini tiek uzskatīta par normu. Šos nepatīkamos simptomus bieži noraksta uz PMS, lai gan tos var radīt traucējums, kuru precīzi diagnosticējot, varētu veiksmīgi ārstēt.
Garastāvokļa svārstības un smadzeņu migla patiesi ir normāla pieredze un bieži saistīta ar hormoniem, taču tās var liecināt arī par nopietniem traucējumiem, kas nav ignorējami.
Sieviešu negatīvās emocijas, piemēram, dusmas vai vilšanās, bieži tiek uztvertas mazāk nopietni nekā līdzīgas vīriešu emocijas.
Tieši sievietēm un meitenēm ADHD bieži pavada trauksme, depresija, kā arī ar to saistīti traucējumi, piemēram ēšanas un miega problēmas.
ADHD smadzenes tiek uzskatītas par atšķirīgām no neirotipiskām, tomēr ir skaidrs – nav tāda “normāla” cilvēka. Tā vietā, lai censtos iekļauties ideālā modelī, varam mācīties pieņemt un svinēt savu atšķirību. Ja nojauti, ka varētu būt ADHD, konsultējies ar ārstu par izmeklējumu veikšanu.
ADHD simptomus var mazināt, darot vairākas lietas:
Vienkāršo un strukturē dienu. Ja ikdienas pienākumi prasa pārāk daudz resursu, vienkāršo un automatizē procesus. Ievies rutīnas, piemēram, pārtikas iegādi un rēķinu apmaksu, pasūti pārtiku nedēļai uz priekšu. Lietas, ko izmanto bieži, turi pieejamās vietās. Izvēlies priekšmetus bez sarežģītas apkopes – neburzāmas drēbes, izturīgu gultas veļu, sulīgus augus, produktus ar ilgu uzglabāšanas laiku. Var palīdzēt arī sadzīves ierīces – lēnas vārīšanas katls vai robota putekļsūcējs.
Ierobežo traucēkļus gan darbā, gan mājās. Izslēdz nevajadzīgos paziņojumus viedierīcēs, atraksties no pārlieku daudz paziņojumu e-pastā, izmanto balto troksni vai īpašas ADHD skaņu joslas koncentrācijai.
Kusties. Fiziskās aktivitātes palīdz pārvaldīt stresu un mazināt nemieru. 20–30 minūtes aktivitāšu var būt pietiekami, lai stimulētu dopamīnu un paveiktu vairākas lietas. Daudzas sievietes ar ADHD iemācās pazīt, kad jāiet izkustēties – un cik ilgi –, lai atgūtu fokusu.
Ievies paradumus, kas uzlabo labsajūtu – daudziem der zemas ogļhidrātu un cukura diētas; iespējama arī grūtības ar lipekļa un/vai piena olbaltuma (kazeīna) šķelšanu.
Lieto dienasgrāmatu vai plānotāju, kurā pieraksti darāmo prioritārā secībā. Tas palīdz nodrošināt, ka vissvarīgākie darbi tiek izdarīti laikus. Dopamīnu reizēm var iegūt arī, paveicot dažus vienkāršākus uzdevumus. Atzīmējot paveikto, vieglāk ķerties pie lielākiem projektiem – vien jāuzmanās nenoslīdēt “aizņemtības slazdā”.
Sadaliet uzdevumus mazākos gabalos un pievērsies vienam pa vienam. Piemēram, saloki veļu 10 minūtes, izmanto taimeri. Tad novērtē paveikto – arī, ja neesi beigusi, esi izdarījusi vairāk nekā tad, ja nepamēģinātu. Iespējams, var uzstādīt vēl vienu taimeri vai padarīt ko citu. Pamēģini “pomodoro tehniku”.
Cieni savas robežas un rūpējies par labsajūtu. Ikviena pieredz neveiksmes, tomēr tās tevi nedefinē. Individuālā vai grupu terapija palīdzēs atpazīt uzvedības modelus un rast instrumentus un skatupunktu. Dažreiz noder arī elpošanas vingrinājumi, lai koncentrētos un pamanītu savas vajadzības – izstaipīties, padzerties, atrast atbildi, kas ļauj virzīties tālāk.
Receptes medikamenti bieži palīdz mazināt ADHD simptomus. Daudzas sievietes ziņo, ka ar atbilstošu medikāciju dzīve kļūst ievērojami vieglāka. Tiek izrakstīti gan stimulanti, gan nestimulējoši medikamenti koncentrācijai un motivācijai. Dažkārt tiek nozīmēts arī kāds antidepresants depresijas un trauksmes mazināšanai.
Mūsu dzīve ir mainīga. ADHD simptomi var laika gaitā pārvērsties, tāpat arī paradumus var pielāgot.
Lai gan ADHD ir uz mūžu, ar gudru pielīgošanos un apkārtējo atbalstu var dzīvot pilnvērtīgi – īpaši, ja ir skaidra diagnoze. Daudzas veiksmīgas uzņēmējas pastāsta, ka dzīvo ar ADHD – nepieciešamība pēc pārmaiņām un rutīnas nepanesamība var kalpot kā inovāciju dzinējspēks.
Diemžēl ADHD nav “superjauda”. Tas ir izaicinošs traucējums, kas bieži neļauj sievietēm veiksmīgi organizēt dzīvi, pat ja apkārtējiem viss šķiet kārtībā.
Laba ziņa: arvien vairāk tiek atzīts, cik daudz cilvēku ietekmē ADHD un palīdzība ir pieejama. Svarīgākais solis – atzīt, ka tu esi pelnījusi palīdzību – katru dienu.
Vari sekot līdzi savam ciklam lietotnē WomanLog. Lejupielādē WomanLog jau tagad: